2.5

Jautājums:
 
Kāds ir mūsu katalogā norādīto kabeļu un vadu temperatūras diapazona derīguma termiņš? 
 

Atbilde:
 
Vidējo kabeļu un vadu kalpošanas laiku ietekmē ne tikai mehāniskā un ķīmiskā slodze, bet arī darba vai apkārtējās vides temperatūra. Temperatūras diapazons, kas parasti attiecas uz izolācijas vai ārējā apvalka materiāla kvalitāti, ir lielā mērā atkarīgs no diviem šādiem faktoriem:

• Fiksēta kabeļu instalācija: izliecoties kabelis nav pakļauts papildus mehāniskai slodzei. Temperatūra parasti ir zemāka mīnusu diapazonā, un bieži augstāka plusu diapazonā.
• Ļoti elastīga izmantošana vai epizodiska izliekšana: izliekšana pakļauj kabeli lielākai mehāniskai slodzei nekā tad, ja instalācija ir fiksēta. Temperatūra mīnusu diapazonā ir ievērojami augstāka nekā tad, ja instalācija ir fiksēta, kamēr plusu diapazonā temperatūra parasti ir samazināta.

Praktiski visas kataloga specifikācijas attiecībā uz mūsu OLFLEX ® un UNITRONIC ® kabeļu temperatūras diapazonu balstās uz pastāvīgu temperatūru, darba ciklā, kas pārsniedz 20000 stundas, bet tikai ar dažiem izņēmumiem, kā tas ir ierasts mašīnbūves jomā. Lai to pārbaudītu, veicot ilgtermiņa normatīvos testus, tiek izveidoti krustošanās grafiki (Arēniusa diagrammas). Aprēķinātos rezultātus pēc tam var izmantot, lai aptuveni noteiktu, cik ilgi un kādā temperatūrā var izmantot konkrētu polimēru. Šī procesa sākumpunkts vienmēr veidojas polimēra mehāniskajā pagarinājumā un deformācijas vērtības jaunajā stāvoklī. Ja pēc noteiktā testa ilguma krāsnī novecinātā plastmasa saglabā vismaz 50% no pagarināšanas un elastības īpašībām, kas tai piemita tad, kad tā bija jauna, tā tiek klasificēta kā izturīga pret attiecīgo temperatūru. Kabeļus bieži izmanto vairākus gadu desmitus, nesastopoties ar problēmām. Mehāniskās īpašības ir relatīvi maznozīmīgas, it īpaši tad, ja tiek veidotas statiskas instalācijas un kabelis nav kustīgs.

Pastāv arī atšķirības starp dažādām normatīvās testēšanas metodēm, ko izmanto, lai noteiktu pastāvīgu darba temperatūru. Autobūves nozarē bieži izmanto ISO testus, kuros tam pašam polimēru savienojumam tiek noteikta daudz augstāka temperatūra nekā VDE, DIN un EN testēšanas standartos. Šajos testos dažām plastmasām bieži nosaka pastāvīgu testēšanas temperatūru +120 °C, kamēr mūsu katalogā tam pašam materiālam ir paredzēta testēšana tikai +90 °C temperatūrā. Lai gan tas ir daļēji saistīts ar atšķirīgām testēšanas metodēm, to var attiecināt arī uz faktu, ka autobūves nozarē bieži vien par pietiekamu testēšanu nepārtrauktā temperatūrā uzskata 3000 stundas ilgu testēšanu, salīdzinot ar 20000 stundu testēšanu, ko izmanto mašīnbūvē.